Briksnis intervējas: Andis

Briksna.Biedrs.Andis.JanovsMadara (M) Pirmais ‘oriģinālais’ jautājums par sporta veidu…
Andis (A) Orientēšanās, protams. Bet man bija periods, kurā es trenējos vispirms pusmaratonam un pēc tam maratonam, un šajā periodā man mīļākais sporta veids bija skriešana. Pēc tam es izdomāju, ka man orientēšanās ir vismīļākais sporta veids.

M Cik ilgi trenējies pusmaratonam?
A Pusgadu. Un maratonam – gadu. (abi smejās)

M Tātad tu pusotru gadu pavadīji citā zīmē.
A Jā.

M Un kas tev lika atgriezties pie orientēšanās?
A Tas, ka maratons bija noskriets. Un es sapratu, ka es vairāk gribu būt mežā. Es aizbraucu pēc ilgiem laikiem uz mežu un sapratu, ka man labāk patīk skriet pa mežu.

M Mjāa, man nemaz maratons nav jānoskrien, lai to saprastu. (baigais joks, hi hi)
A Visu vajag pamēģināt.

M Pusmaratons – jā, maratons – skarbi. Kurā vietā tu skrēji savu maratonu?
A Rīgā. Nopietni gatavojos un beigās biju tīri apmierināts. Un ātrāk nekā es biju plānojis. Un nebija nemaz tik grūti.

M Pēc tam arī nebija grūti?
A Pēc tam tajā dienā bija drausmīgi viegla sajūta un patīkami.

M Tūlīt vēl aizgāji paskriet?
A Nē, es aizgāju paskriet pēc 2 dienām, un tad gan bija grūti.

M A tu izstaipījies pēc maratona? ;)
A Es mazliet staipījos, jā, bet parasti ir slinkums staipīties.

M Pēc maratona parasti ir slinkums staipīties?
A Jā, pēc tās vienas reizes man parasti bija slinkums. Kur tu esi redzējusi maratonistu, kas staipās pēc maratona? Nekad mūžā neesi redzējusi.

M Nuuu, es tā neesmu pastiprināti skatījusies uz maratonistiem pēc maratona. Nu tad turpinām par meistarību. Vai lielākā meistarība ir jau aiz muguras, vai vēl nāks?
A Es domāju, ka vēl nāks. Tāpēc, ka esmu kaut kāda veida meistarību jau atstājis aiz muguras, bet man nāks citas meistarības.

M Ahā… Kādas?
A Citās disciplīnās. Orientēšanās es domāju, ka man jau ir aiz muguras. Bet, piemēram, nu kaut kādā taku skriešanā varbūtās vēl ir priekšā.

M Kas ir taku skriešana?
A Taku skriešana ir tad, kad tu skrien pa taku. (M baigi smejās)  Tas ir pavisam vienkārši, nav nekā sarežģīta. …..(smiekli turpinās)…  Tu tikai smejies. Nevari nopietni nemaz parunāt.

M Piedošanu. Es esmu atbraukusi uz Latviju, un esmu ļoti laimīga. Tāpēc daudz tagad smejos.
A Tas ir labi, es priecājos, ka skriešana tevi uzjautrina. Viņa rada prieku, jā! Bez šaubām. Man liekas, ka tev būs grūti izviklt kaut kādas konkrētas atbildes no šīs intervijas.

M Es jau nevelku, es rakstu, kā ir.
A Nu labi.

M Nē, nu vai tur ir kaut kāda fiška tājā taku skriešanā?
A Tur ir tieši tā, kā nosaukumā. Tu skrien pa taku. (nu jau smejamies abi)

M Paga, un tev pašam meistarība taku skriešanai vēl priekšā? Kā to mēra?
A Tas ir tad, kad rodās sajūta, ka ir palielinājusies meistarība. Viņu nevar izmērīt.

M Kuru briksni tu pazīsti visilgāk? Es zinu!
A Tevi!

M Jā!
A Pareizi. Klausies, mēs skolā kopā macījāmies. Un bija Liene vēl. Viņa arī kopā mācījās, bet viņa vairāk nav Briksnī.

M Vai tu esi braucis uz orientēšanās treniņnometnēm?
A Nē, es neesmu. Man bija absolūti induviduāla pieeja šitai nodarbošanai. Man nav bijušas ne nometnes, ne trenera, ne sporta skolas nodarbības. Mani krustmāte veda uz sacensībām. Viņa parādīja man kā var skriet pa mežu, un man iepatikās.

M Un pa takām pats?
A Pa takām…. Agrāk es nezināju, ka var skriet pa taku. To es uzzināju tikai tad, ka es ieraudzīju internetā, ka tā to sauc. Ka tam ir nosaukums.

M Vai tu vari iedomāties savas ideālās sacensības?
A Jā. Man liekās, ka jau minēja šitādu variantu. Bet, man liekas, ka visiem orientieristiem gribās izskriet stafetē pirmajam pirmajā etapā.

M Izņemot Ilzīti ;)
A Jā. Skatītāju punktā. Manuprāt, to visiem orientieristiem gribās. Es tā nezinu, bet man ir tāda sajūta. Tad uzreiz tāds saviļņojums. Tu esi pirmais, tevi pirmo ierauga.

M Jukolā vislabāk!
A Jā, Jukolā protams, tās būtu absolūti ideālākās sacensības.

M Par ēdieniem un dzērieniem pirms sacensībām… vai ir kaut kāda secret viela, ko tu lieto? Iepriekšējā vakarā vai no rīta?
A Secret ir tas, ka es rītā parasti auzu pārslas vienkārši apleju ar siltu vai aukstu ūdeni, pielieku rozīnes, pielieku medu – tās ir manas ideālās brokastis pirms sacensībām.

M Parastās dienās tev savādākas brokastis?
A Parastās dienās man vēl nāk klāt visādi augļi un riekstiņi varbūtās, un tā tālāk… Tur ir mazi mīnusiņi, arī pienu es lielāko tiesu leju no rītiem klāt, bet pirms sacensībām tīri tādi produkti bez jebkādām vielām, kas var kaitēt manai meistarībai.

M Un par vientuļo salu… arī jau esi droši vien izdomājis, kurus 3 ēdienus/dzērienus ņemtu līdzi?
A Visdrīzāk man līdzi būtu kafija, tad riekstu maisījums ar rozīnēm, bet bez zemes riekstiem, un tumšā šokolāde, 70 procenti un ne vairāk, ne mazāk. Tās ir trīs lietas, kuras man garšo.

M Kāda ir intersantākā balva, ko esi saņēmis sacensībās?
A Tā pat nav intersantākā, tā ir praktiskākā, ko es saņēmu pirms kādiem septiņiem astoņiem gadiem  sacensībās – kaste ar krūzītēm un šķīvīšiem, vesels komplekts. Un viņa man nostāvēja arī tos pašus septiņus astoņus gadus plauktā, un es tikai pagājušājā gadā sāku lietot. Noderīga balva.

M Man arī tāda bija – Magnēta glāzes.
A Bet tā ir viena glāze, bet man vesels komplekts.

M Nūuu, es arī savācu veselu komplektu S12 grupā, nedomā…. (baigi jau nu svaigie lauri, ar ko lielīties :P)

M Vai tu klausies mūziku, kad sporto? Un ikdienā?
A Kad es sportoju, es neklausos mūziku. Es vienreiz pamēģināju, sākumā likās, ka labi, bet tad es izlēmu, ka labāk ir bez mūzikas.

M Arī maratona garos treniņus tu skrēji bez mūzikas?
A Jā, es labāk klausos mežu, putnus, mašīnas. Man patīk dzirdēt, kas apkārt notiek. Nav tā, ka es vēlos atslēgties.

M Es arī negribu atslēgties, bet tad, kad ir bijuši kādi garie treniņi, tad kaut kādā brīdi es varu ieslēgt mūziku, un viņa mani nedaudz pamotivē, uzvelk.
A Man motivācija rodās tāpat skrienot, un esot ārā nav vajadzīgi stimulatori ārējie.

M Bet vai vispār tev mēdz būt tā, ka tu nejūties tik forši, un domā – o, uzlikšu kādu foršu mūziku!
A Tā dažreiz ir. Atkarībā no noskaņojuma tā var mainīties kaut vai no kādas smagas mūzikas līdz pat šlāgerim, klasiskajai. Es klausos arī mājās klasisko radio, klausos SWH Rock, klausos Latvijas Pirmo radio, kur neskan mūzika, bet skan ziņas. Tas diapzons ir ļoti plašs un patiesībā tik plašs, cik vien var būt. Tāpēc, ka cilvēka noskaņojums nav vienveidīga pieeja.

M Zini, ko es tev gribu pajautāt, ko es pati neatceros! Kā tu nokļuvu Briksnī? Jo bija tā, ka bija Briksnis, un tad mēs aizbraucām uz Šveici, un kaut kādā brīdī: “O, Andis Briksnī!”
A Nu jā, tātad tas pirmais droši vien bija saistīts ar to, ka mani uzaicināja komandā uz Jukolu.

M Kurš tevi uzaicināja?
A Viģiks. Mēs A grupā skrienam džeki, un mēs taču redzam pēc rezultātiem, kuram iet labāk, kuram iet sliktāk. Un Viģiks laikam redzēja, ka mans rezultāts atbilst Brikšņa līmenim, un piedāvāja pievienoties komandai Jukolā. Tad es parādīju savu meistarību. Tā laikam tika atzīta par labu. Tad, ja nemaldos, tad Linda man piedāvāja pievienoties Briksnim.

M Vai tev vajadzēja rīkot kādu pasākumu, lai iestātos? Man šķiet, ka šobrīd ir baigi jāiznesās, lai mēģinātu iekļūt Briksnī.
A Mani bišķin baidīja tas, ka tur būs kaut kas jāizdara  īpašs, bet pietika ar to, ka izteica tikai domu, ka varētu rīkot, piemēram, laivu braucienu. Bet pietika tikai ar to, ka izteica piedāvajumu, nebija jārīko. Jo es viņu neuzrīkoju. Pietika ar domu, bet beigās jau tomēr es rīkoju kaut ko citu: braucienu uz Jukolu vairākus gadu.

M Tāds kā pelēkais kardināls.
A Jā, kaut ko es rīkoju. Tīri dabīgā veidā, bez piespiedu metodēm…

M Piespiedu ir tikai intervija…
A Jā, intervija ir piespiedu. Bet tā man nav jārīko!

M Tālāk jautājums par burvju spējām. Kādas tu izvēlētos?
A Tas nav viegls jautājums. Bet vispār es esmu par to domājis. Un, manuprāt, es vēlētos, lai es varētu pārvietoties telpā un laikā. Nevis atpakaļ nākotnē vai kaut kā citā laikmetā, bet tieši tā, piemēram, es gribu aizbraukt uz Meridiānu. Vienā brīdī es esmu darbā, un nākamajā mirklī es esmu jau Meridiānā. Par tādām burvju spējām es būtu ļoti priecīgs, un varētu tās izmantot arī citur. Piemēram, tagad būs jābrauc vasarā uz Itāliju, un nav tā, ka man baigi patiktu visai Eiropai braukt cauri ar mašīnu.

M No avotiem man ir tapis zināms, ka tev ir vēl viens, ar sportu nesaisīts hobijs – akordeona spēle. Pastāsti, no kā radās doma apgūt šo instrumentu. Kuros brīžos tu to spēlē? Vai spēlējot to, tu relaksējies, vai drīzāk tas ir darbiņš vai uzdevums?
A Akordeonu sāku mācīties pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad vecāki izvēlējās pulciņu kā jau katram bērnam. Nomācījos to 5 gadus, un pēc tam diezgan regulāri savam priekam uzspēlēju. Publiski gan esmu spēlējis reti, tikvien kādos draugu pasākumos, kuros nevērtē tik bargi izpildījumu. Pēdējā laikā pavisam reti uzspēlēju, un pārliecinos, ka ieborētos skaņdarbus un vienkāršos varu joprojām bez lielas aizķeršanās nospēlēt. Par to ir gandarījums un tāpēc ik pa laikam arī vēlme atsvaidzināt apgūto.

M Vai esi kādam/-ai mācījis orientēties? Vai tas tev labi padevās, vai arī “izbesījies”, un atzini, ka tev nav skolotāja talanta?
A Orientēties esmu mācījis arī citiem, bet tā kā izbesījies to darot, tā gan nav sanācis. Laikam tāpēc, ka esmu diezgan mierīgs cilvēks. Varbūt kādam šajā ziņā izdosies mani izbesīt, bet tas noteikti nebūs viegli. Likās, ka apmācītie diezgan labi apguva pamatprasmes, jo nav sūdzējušies, ka neko nesaprata. Vienīgais, ko novēroju, ka viņi ne pārāk koncentrējas, un diezgan ātri skrien vai iet vienkārši kaut kur. Taču tā arī pašam dažreiz ir.

M Vai esi kādreiz skrienot distanci apmaldījies tā, ka nav ne mazākās saprašanas par to, kur mājas?
A Īstenībā nevaru atcerēties, ka kādreiz būtu pazudis ar galiem. Vispār tas ir fenomenāli, bet orientēšanās distancē, cik man zināms, neviens nav apmaldījies tā, ka palicis uz vairākām dienām mežā. Pēc minūtes, pusstundas vai vairākām stundām cilvēkam pielec, kur viņš ir, un tiek laukā. Varbūt, ka Latvijā vienkārši grūti nomaldīties, jo ir biezs ceļu tīkls. Taču ilgākais mans apmaldīšanās laiks varētu būt tuvu stundai, kad mēģināju saprast, kur esmu. Tas bija kaut kur Kāpā pie Madondas un vienā Latvijas čempī Alūksnē.

M Ko tu gribētu pajautāt kādam citam Briksnim?
A Ļoti līdzīgi kā Inesei. Par Krūmiņu ģimeni, par viņu spējām saglabāt dzīves intensitāti nezaudējot kvalitāti, par spēju paveikt visu to, ko viņi dara. Tas nav tāds precīzs jautājums. Droši vien tā ir ģenētika. Vai arī Jāni, ko tu tur lieto, galu galā?!

M Priecīgs paldies par interviju!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *