Briksnis intervējas: Cilda

Briksna.Biedrs.Inese.KaukeĻoti saulainajā dienā man bija tas prieks veikt pirmo interviju klātienē. Un šoreiz tā ir Inese jeb Cilda, kā viņu arī dažreiz mēdz dēvēt. Inese uz interviju ir ieradusies ar papildspēku – Gustu. Intervijas laikā Gusts tur Inesi aktīvu bēguļojot. Process izvēršas aktīvs un atraktīvs – tieši tāds, kā Inese pati!

Madara Sākšu ar klasisko. Kurš ir tavs mīļākais sporta veids?

Inese (Cilda) Šis ir šausmīgi labs jautājums Brikšņa biedriem. (šķiet, ka viņa to saka ironiski ;) Es laikam nevaru būt baigi oriģinālā.

M Es to jautāju, tāpēc nosaukumā mums ir SK – Sporta Klubs, nevis OK.

I Sporta klubs tāpēc, ka mēs darām viskaut ko. Man ir tā, ka orientēšanās ir tā kā mīļākais sporta veids, bet īpaši pēdējā laikā man daudz vairāk patīk tieši visādi orientēšanās paveidi, kas nav klasiskā skriešana pa mežu, bet vairāk patīk tieši tā pati velo orientēšanās, arī ziemas orientēšanās. Man ļoti patīk visādas piedzīvojumu sacensības, arī autorallijs ar mašīnām, tur arī ir orientēšanās elementi. Man arī patīk telpu orientēšanās, kas ir atkal cits paveids, kur vajag ātru domāšanu, arī pilsētu sprinti. Laikam tas ir tāpēc, ka es neesmu nekad bijusi superīgākā skrējēja tieši tādā fiziskās sagatavotības ziņā. Tad es meklēju kaut kādas alternatīvas, kurās es varētu izpausties.

M Nu un par meistarību… augstākā meistarība tev jau sasniegta, aiz muguras vai vēl būs?

I Par šito jautājumu es īstenībā domāju. Laikam ir tā, ka man pašai nav tā sajūta, ka būtu kaut kas sasniegts iepriekš, lai gan visādi tie gandarījumi brīži jau ir bijuši par tādām mazākām veiksmēm. Bet man nav nekas tāds WOW konkrēti palicis atmiņā vai ko izcelt. Tai pat laikā es neesmu arī baigi naivā un nedomāju, ka kaut kas nākotnē būs. Lai gan man ir tāda doma, ka, tā kā visu laiku man gribas trenēties, un, ja man sanāktu kaut kāds gads, kad es tiešām varētu vairāk patrenēties, tad varbūt kaut kādā veterānu grupā es labprāt arī gribētu patrenēties… kaut kādā bišku augstākā līmenī vai pa kaut kādām vietām… bet pat nezinu, kurā paveidā tas varētu būt. Varbūt tajā pašā velo orientēšanās, kas zin… Nezinu, bet nu jā, priekšnosacījums tomēr ir, ka ir jātrenējās, no zila gaisa jau tāpat nekas nebūs.

M Vai tu vari iedomāties savas ideālās sacensības?

I Ideālās sacensības… īstenībā ir grūti iedomāties. Bet viena tāda lieta, par ko es esmu savos nomoda sapņos esmu sapņojusi, ir tas, ka nu es varētu, nu es neuzskatu, ka es skrietu baigi labi, un arī īsti neskrienu, tad gribētos visus pārsteigt. Kaut kādu tādu WOW, un tas varētu būt kaut kādās stafetēs, piemēram, pirmajā etapā, kur tu neskaities gluži līderis, un tad tu, piemēram, pie skatītāju punkta jau iznāc kaut kāds tur trešais ceturtais, tur kaut kādas minūtes aiz līderiem, bet finiša tu nāc pēkšņi pirmais ārā no tā pirmā etapa. Jo pirmo etapu visi pamana. Nu tā. Bet es pirmos etapus vispār reti skrienu, un tā reāli domājot, es nedomāju, ka man tas varētu izdoties, bet kaut kādi tādi sapņi un fantāzija man ir bijuši. Tas i točna!

M  Nu un par fantāzijām turpinot – klasiskais jautājums, kas arī būs visiem intervējamiem ir par tiem 3 ēdieniem/dzērieniem uz vientuļo salu, ko ņemtu.

I Par 3 ēdieniem man bija skaidrs uzreiz. (smejas) Pirmais droši vien ir vīns, jo vientuļā salā es iedomājos ir saulriets, vēl kaut kas, es viena pati uz salas – vīns, tas ir obligāti. Otra lieta, nu – siers.  Kaut ko vajag uzkost. Nu un trešā lieta būtu, vai nu vēlreiz vīns, vai varbūt alus, ja slāpst. (abas smejās) Jo no pārējiem ēdieniem kaut ko konkrētu iedomāties… es nezinu. Tāpat ir skaidrs, ka uz vientuļās salas nekādas baigās izredzes nav…

M Kas ir interesantākais, ko tu esi sacensībās saņēmusi kā balvu?

I Ā, to es arī zinu uzreiz! Jo tā balva vienkārši bija izcila, un viņa atšķīrās no citām. Un tas būtu.. tas bija Ogrē kaut kādās stafetēs, kad deva, manuprāt, dzīvas zivis. Jo viņas bija katrā gadījumā… nē, nu vai tad kāds bija viņas nositis….?

(es locījos smieklos to klausoties, un lokos arī rakstot – aut. piezīme)

Klausies, Madara, tas ir jāpārbauda, jo es tā tieši neatceros. Jo komandā, es točna zinu, ka bija Ļenka vēl.  Ko tu smejies? (jo mana smieklu lēkme vēl turpinās)

Tas stafetes notikās, viņām sacensīnbu centrs bija pie zivju audzētavas Tomē. Tas ir jāpārbauda, vai tās zivis bija dzīvas, vai nē.

M Varbūt bija pašiem arī jāmakšķerē?

I Nē, jāmakšķerē nebija, jo viņas bija maisiņos, un es domāju, ka viņas varēja būt dzīvas. Bet kā tad mēs viņas aizvedām mājās? Nevar būt dzīvas. Nu es nezinu. Nē, tas ir jāpārbauda! Mums vēl ir kaut kāda bilde.

M Vai tev galvenās lietas ir skaidras?

I Kādas galvenās lietas?

M Nu tā.. dzīvē galvenās lietas… Vai, ja nav, tu centās tās noskaidrot?

I Zini, tad man jāsaka, ka man ir baigi mazā skaidrība par dzīvi kā tādu. Es baigi daudz domāju īstenībā, un tas, man liekas, ir traucējoši ikdienā, ka reāli vajag vairāk kaut ko darīt nevis domāt. Bet nu jā, es laikam nevaru teikt, ka man būtu baigā skaidrība. Man ir skaidrība par to, ka dzīvē ģimene ir svarīga, bet vispār man dzīvē ļoti daudz kas izbrīna un pārsteidz, un ir kaut kas, ko es vispār nesaprotu.

M Un kā tev šķiet, vai pasaule kļūst labāka vai sliktāka?

I (domā) Kā kurā jomā. Man gribētos ticēt, ka tomēr labāka. Lai gan galīgi viennozīmīgi to arī tā nevar pateikt. Bet es domāju, ka tie paši kari vēsturē ir bijuši daudz vairāk, daudz lielākā mērogā.

M Kā tu pamani, ka pasaule ir kļuvusi labāka? Kādos brīžos?

I  Nezinu, kaut vai varbūt, tas, ka ir tāda lielāka brīvība. Ka cilvēki var teikt to, ko domā un varbūt darīt to, ko vēlās. Ka ir mazāk kaut kādi tādi sabiedriskie stereotipi, ierobežojumi, ko tev uzspiež kaut kāds, nezinu, sociālais stāvoklis. Ka tas jau vien ir tāda lielāka demokrātija. Tas jau ir tā, man liekas, uz labo pusi, ka cilvēks netiek ierobežots. Ka daudz kādreiz tomēr bija tādi visādi jau priekšnoteikumi, kā tev jābūt tai dzīvei vai kā jādzīvo.

M Tagad pajautāšu par burvju spējām. Kuras tu izvēlētos?

I Nolasīt citu cilvēku domas.

M Oooo, man arī patiktu! Es pagaidām no visiem intervējamiem, ņemtu tavējās. (abas smejās)

I Man jau liekas, ka tas cilvēka prāts jau baigi neizdibināmais.

M Vai tev ir kāds firmas ēdiens?

I Firmas ēdiens ir kaut kas tāds, kas baigi labi izdodās?

M Nu, ko tev patīk taisīt. Un, ko tu taisīsi brikšņiem, kad būsi pateikusi? (abas smejās)

I Mājās ikdienā, ja es gatavoju, tad es gatavoju ļoti vienkārši. Un tas visbiežāk ir vienkārši vistas, sautētas. Bet tas, kas man pašai tīri labi patīk un man šķiet, ka labi sanāk, ir pildītie pipari. Bet nu es viņus netaisu tik bieži. Bet tad, kad es taisu, man šķiet, ka ir baigi okej.

M Jautājums no Ilzītes: Kā Gusta ienākšana tavā dzīvē ir mainījusi skatu uz to (dzīvi)?

I Nu skatu uz dzīvi, man liekas, ka mainījusi nav. Bet ir mainījusi praktisko ikdienu. Praktiski visa ikdiena, ko es nestrādāju, ir kopā ar Gustu, kas atkal liedz kaut vai to pašu trenēšanās iespēju. Vienkārši neatrodu laiku, kad to darīt, jo nekāda aukles es arī neņemu. Mamma man jau palīdz tad, kad es strādāju, pieskata viņu. Es ar’ nevaru viņu pārlieku noslogot. Tad tas ir vienkārši prakstiskajā dzīvē, paņem ļoti daudz laika. Bet tas viss ir forši! Es uzskatu tieši svarīgi, nemainīt to iepriekšējo dzīvi, mēģināt darīt visu to pašu, ko iepriekš, tikai savādāk viss jāplāno. Mums jau ir ļoti labi piemēri Briksnī, kā visu var turpināt darīt. Bet tā skatu uz dzīvi tas nav mainījis. Tas, kas patīk, tas patīk – sports, tusiņi…

M Sandrai bija jautājums par mūziku. Kāda mūzika tevi sportojot vai ikdienā iedvesmo, ja vispār.

I Es atkal tādā ziņā esmu dīvains cilvēks, jo es mūziku ļoti maz klausos. Kad es kaut kur dzirdu, man ļoti patīk, ir dziesmas, kas iedvesmo. Bet ja man pašai ir jāliek, tad mājās es neklausos, man viņa pat īstenībā traucē, tas ir atkarīgs, ko es daru. Jo ir ļoti grūti koncentrēties, kaut ko lasīt vai kā. Man patīk klusums. Skrienot vispār es nevaru iedomāties, ka es klausītos mūziku, tāpēc, ka man liekas, ka tas ir laiks, kad es tieši atbrīvoju prātu no kaut kādām savām domām. Ja es klausos mūziku, tad es nevaru domāt savas domas, viņām tur nepaliek vietas. Vienīgais, kur es visizteiktāk mūziku klausos, tas ir mašīnā, kad braucu. Es klausos radio, pārsvarā radio, vecās labās dziesmas, radio Skonto, visbiežāk. Tur ik pa laikam ir latviešu dziesmas, kurām var dziedāt līdzi un melodiskas ārzemju dziesmas. Bet tad, kad es, piemēram, aizeju ciemos, tad man ļoti patīk visāda tāda house mūzika, nē, house nē, nu kaut kāda tāda avangardiskāka, kaut kāda tur indie, kaut kādas tādas mūzikas. Bet mājās es tādu nelieku, nezinu. Man liekas, ir čakars kaut ko tur vēl meklēt to mūziku, kur viņa tur jāielādē, vēl kaut kas. Man vispār ar tehniku šausmīgi nepatīk darboties. Man tas viss sķiet sarežģīti, es to varu, bet es labāk to nedaru.

M Ilzīte gribēja par darbu runāt. Tu gribi par darbu runāt?

I Lielākā daļa jau zina, ko es daru. Ja kādam interesē, tad es varu pateikt. Es strādāju Lady Taxi par vadītāju, kas ir lielāka darba laika daļa. Katru trešo diennakti es braucu ar taksi.

M Vai liela daļa Lady Taxi klienti ir bērni?

I Tā ir viena niša, bet klienti ir visādi. Vīrieši, sievietes, koorporatīvie klienti. Nu jā, katru trešo dienu es strādāju. Tādā ziņā tur ir grūtāk trenēties, tas atsaucās uz to, jo baigais nogurums, grūtāk ir atpūsties. Savu tūrisma firmu es bišku hobija līmenī bīdu. Cik gribu, tik daru. Kad ir klienti, tad braucu, kad nav, tad nebraucu. Kopš Gusts ir, es ārzemēs neesmu bijusi. Pirms Gusta pēdējais ceļojums bija uz Skotiju. Tur ir tāds The West Highland trekings, skaitās ainavisks ceļš, iet ar kājām. Nu viņš ir arī ļoti ainavisks, man īstenībā ļoti patikās. Pa tādiem nosacītiem Skotijas kalniem, kas, protams, nav tik augsti kā kaut kādi Alpi, bet ir ļoti skaisti. Kalni katru dienu. Pēc spējām katru dienu kādi 25 km, somā nes visu līdzi.

M Arī telti?

I Nē, mēs nakšņojam naktsmītnēs. Telti nest ir, man liekas, pārāk skarbi. Tad vēl ir jānes guļammaiss un paklājiņš, un tu esi apkrāvies kā ēzelis. Tad, kad mēs Spānijā gājām to trekingu, tad tur bija 2 puiši ar telti līdzi. Mēs pēc otrās dienas jau, man liekas, redzējām, kā viņi pilsētas centrā mēģināja to telti notirgot.

M Viņiem izdevās?

I Nezinu, iespējams. Man liekas, ka telti nest līdzi, tas ir nē. Protams, ja gribas sevi maksimāli pamocīt, tas ir forši. Bet tā – nav vajadzīgs. Jo arī tām naktsmītnēm ir sava aura, savs kolorīts, kas, man liekas, ir daļa no visa ceļojuma. Es arī Latvija esmu vienmēr izmantojusi lauku visādas viesu mājas un naktsmītnes, jo tiešām, ka tā ir būtiska pasākuma daļa, un atbalstīt kaut kādu vietējos uzņēmējus ir ļoti forši. Es īsti neesmu tāds telšu piekritējs, var Kāpā padzīvot vai laivu braucienā.

M Kuram briksnim un ko tu gribi pajautāt?

I Ģirtam Veģerim. Man ir aizdomas, ka es to viņam jau esmu klātienē jautājusi, bet es neesmu droša. Kāpēc tu izvēlējies Briksni (jo Inese domā, ka tev bija daudzi citi klubu piedāvājumi)? Un kā tu jūties tagad par savu izvēli?

M Vai tev ir vēl kāds jautājums?

I Tas ir retorisks jautājums, uz kuru es negaidu atbildi. Bet man nekad tas nav bijis skaidrs: Kā tie Krūmi visu paspēj? Man liekās, ka Jānim vienmēr enerģija vispār neizsīkst. Un es nevaru saprast, vai tie ir tikai gēni, vai kaut kā tur ir arī kāda cita fiška, vai viņi laicīgi iet gulēt, es nezinu, vai tā ir plānošana, vai kas tas tāds ir. Bet nu uz to jautājumu nevajag atbildēt. Vienkārši tas vienmēr tā izbrīnu rada!

M Priecīgs paldies par interviju!

One thought on “Briksnis intervējas: Cilda

  1. Beidzot pati izlasīju :). Tik prasās teksta redaktors :), ļoti kļūdaini runāju :).

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *